Ievads

Tā kā šis man ir gana liels izaicinājums, kā arī solās būt neaizmirstams piedzīvojums un vērtīga pieredze, nolēmu to piefiksēt iknedēļas dienasgrāmatā.

Man šajā ziņā ļoti paveicies ar ģimeni – jau kad piedzimu, suns ģimenē bija un ir bijis vienmēr. Nemaz nezinu, kā tas ir – dzīvot bez suņa. Jau kopš agras bērnības suņi mani vienmēr ir saistījuši – glaudīju katru uz ielas sastapto, neatkarīgi no viņa izmēra – vai tas bija kokerspaniels vai dogs – nespēju nevienam vienaldzīgi paiet garām. Bērnībā man bija bailes no tā, ka izaugšu un suņi mani vairs neinteresēs, taču ar gadiem šī interese tikai pieauga.

Pirms pieciem gadiem – 2009. gadā uzzināju, ka Latvijas Kinoloģiskā federācija rīko "kinologu kursus", kas sevī apvieno man saistošas un interesējošas tēmas. Aizsūtīju savu pieteikumu, taču finansiālu apsvērumu dēļ to vēlāk atsaucu un tā atliku gadu no gada, līdz beidzot šogad saņēmos, jo šī doma man vēl aizvien nelika mieru.

Programmas "Kinoloģijas pamati" mērķis: izglītības procesa rezultātā nodrošināt profesionālās pilnveides programmas apguvi, sagatavojot kompetentu personu, kura var darboties ar suņiem, sniegt padomus iesācējiem suņu turēšanas, kopšanas, barošanas, selekcijas un socializācijas jautājumos, kā arī kura var kļūt par suņu izstāžu ekspertu, treneri un Starptautiskajā kinoloģiskajā federācijā reģistrētas audzētavas īpašnieku.

Apgūstamie priekšmeti: kinoloģijas vēsturiskā attīstība; anatomija un fizioloģija; eksterjers; ģenētika un selekcija; audzēšana, apmācība; zoopsiholoģija un uzvedība; barošana; veselība; suņkopību regulējošie tiesību akti.

Esmu dzirdējusi dažādus viedokļus par šo tēmu. Ir cilvēki, kas uzskata, ka šādi kursi ir lietderīgi tikai un vienīgi suņu audzētājiem, izstāžu ekspertiem vai treneriem. Taču varu pavisam godīgi atzīt, ka, piesakoties kursiem, nebiju šādu mērķu vadīta. Protams – nekad nesaki nekad! Var jau būt, ka kādā jaukā dienā uznāks dullums un atvēršu savu suņu skolu, taču šobrīd par to runāt ir pāragri. Es neesmu cilvēks, kas vēlas iegūt diplomu tikai ķeksīša pēc, jo tiešām vēlos mācīties un iegūt zināšanas. Uzskatu, ka arī jebkuram parastam suņa īpašniekam būtu kaut nedaudz jāpārzina suņa anatomija un fizioloģija, eksterjers un zoopsiholoģija, lai spētu labāk izprast suni un nepieļautu dažādas rupjas kļūdas suņa audzināšanā, apmācībā un jo īpaši – selekcijā.

Un kā piemērs tam ir šī gada topošo kinologu kursa sastāvs – no 21 cilvēka (klātienes grupā) labi, ja 1/3 ir tādi, kuriem ar suņiem ir lielāka pieredze – nodarbojas ar suņu audzēšanu, ir viens vai vairāki šķirnes suņi, kuri piedalās izstādēs vai startē sacensībās utt. Vairākiem cilvēkiem, kuri apmeklē kursu – suņa nav vispār. Taču viņi vēlas izglītoties, lai būtu zinoši tad, kad kucēns tiks iegādāts – kas, protams, ir vairāk nekā apsveicami. Kā atzina viena no mūsu pasniedzējām – šis kurss tiešām ir unikāls ar šo netradicionālo cilvēku sastāvu, jo iepriekšējos gados uz kursiem esot nākuši jau zināmā mērā "profiņi".

Lai gan kopā ar suņiem esmu jau trīsdesmit gadus, tomēr uzskatu, ka manas zināšanas par kinoloģiju ir diezgan virspusējas (jo īpaši par tādām tēmām kā anatomija, ģenētika un zoopsiholoģija). Daudz ko esmu apguvusi no pašas pieredzes un izlasītās literatūras. Taču vēlos šo tēmu apgūt nedaudz padziļinātākā un profesionālākā līmenī, lai iegūtās zināšanas pielietotu ne tikai saskarsmē ar saviem suņiem, bet arī spētu sniegt noderīgus padomus citiem suņu īpašniekiem.

Līdz kinologa diplomam vēl ejams ļoti tāls ceļš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – 211 stundas, 240 km nedēļā, vairāk nekā 9 mēneši, ieskaites un eksāmens... Taču man piemīt takša mērķtiecība un neatlaidība, lai savu mērķi sasniegtu.

Ar cieņu, Everita Pāne

1. nedēļa

Pirmajā nodarbībā mūsu klases "audzinātāja" un pasniedzēja Baiba Rumba izklāstīja visu par kusu norisi un apgūstamajiem priekšmetiem, kā arī gaidāmajām ieskaitēm un gala eksāmenu, liekot saprast, ka jāmācās būs daudz un nopietni. Pēc katra priekšmeta būs jānokārto ieskaite, bet pašās beigās – vasarā – gala eksāmens par visu mācību vielu. Priecē fakts, ka mums nebūs jāapgūst tikai teorija, bet būs arī praktiskie darbi – gan izstādēs, gan apmācības laukumos un mājās – ar saviem suņiem.

Otrā bija iepazīšanās nodarbība, kurā kursa biedri stāstīja par sevi un savu pieredzi ar suņiem. Bija interesanti paklausīties un pavērot no malas, cik pilnīgi atšķirīgi cilvēki esam salasījušies, taču ar kopīgu mērķi – iegūt zināšanas. Iepriekšējos gadus pēc zināma laika esot bijis studentu "atbirums". Jācer, ka šogad tā nebūs, jo zinot to, ka vairums no šī gada studentiem nav Latvijas Kinoloģiskās federācijas biedri – summa par kursiem ir diezgan liela, lai pēc pāris mēnešiem vienkārši padotos un mestu plinti krūmos. Tāpēc visiem arī novēlu izutrību un veiksmīgi nonākt līdz finišam!

2. nedēļa

Otrās nedēļas abas nodarbības tika veltītas kinoloģijas vēsturei, kurā uzzinājām daudzus interesantus faktus gan par kinoloģijas vēsturi Latvijā, gan citās pasaules valstīs.