Suņa uzvedības un apmācības ABC

Lai veiksmīgi apmācītu suni, cilvēkam ir jāizprot suņa uzvedības pamatprincipi. Tāpat ļoti svarīga ir suņa hierarhijas loma ģimenē. Kāds ir veiksmīgas apmācības noslēpums? Patiesībā tas ir gaužām vienkāršs! Ir jāsaprot un jāpieņem fakts, ka suns nedomā kā cilvēks, arī uz dažādām darbībām vai situācijām nereaģē kā cilvēks, bet gan kā SUNS. Un, kā ir teicis kāds slavens suņu uzvedības speciālists: "Sākumā ir jāuzveic suņa prāts, un tikai pēc tām mēs varam apmācīt ķermeni."

Suņa uzvedību ietekmē iedzimtība (no senčiem mantotie gēni un instinkti), kā arī dzīves laikā iegūtā pieredze un apmācības līmenis. Suņa uztvere liek tam dzīvot taustāmā un konkrētā tagadnē, visās situācijās rīkojoties tā, kā tobrīd ir izdevīgāk un drošāk.

Lai suns iekļautos sociālā vidē, kā arī nevienu neapdraudētu, saimniekam jānodrošina suņa socializācija, apmācība, uzraudzība un kontrole, kā arī – aktīva un interesanta suņa dzīve. Ja iepriekšminētās lietas sunim tiek nodrošinātas, uzvedības problēmas parasti nerodas, bet, ja arī rodas – tās var viegli novērst.

Praksē jau pierādīts, ka gan kucēna, gan suņa audzināšanā un apmācībā vislabākos rezultātus dod tieši pozitīvās apmācības metodes. Lai panāktu vēlamo, saimniekam jākontrolē situācija un jāpalīdz sunim izvēlēties pareizo rīcību, cenšoties nedot iespēju rasties nevēlamai uzvedībai. Par pareizu rīcību un labu uzvedību suni "jāapbalvo" ar kārumu, uzslavām vai rotaļu.

Apmācot suni, ir jāņem vērā katra suņa rakstura un uzvedības īpatnības. Lai apmācības process būtu efektīvs, jāievēro daži svarīgi pamatprincipi:

Pastāvīgums – regulāri treniņi ne tikai "suņu skolā", bet arī ikdienā – kontaktējoties ar suni (sadzīvē, dodoties pastaigā).

Pakāpeniskums – slodze jāpalielina pakāpeniski. Pārslodze nenāk par labu ne suņa ķermenim, ne prātam, un suns vairs nespēj koncentrēties. Par pārslodzi var liecināt žāvāšanās, kasīšanās, bezmērķīga riešana u. c. izmaiņas uzvedībā.

Pēctecība – gluži kā ar bērniem skolā – sāk ar vienkāršāko un tad pāriet pie sarežģītākā. Sarežģītas komandas jāmāca pa etapiem, pēc tam tos savienojot kopā.

Vai suni drīkst sodīt?

Var gadīties nonākt situācijā, kad suni nākas sodīt, lai liktu saprast, ka konkrētā rīcība nav pieņemama un vēlama. Taču jāņem vērā, ka sods nedrīkst kļūt par daļu no suņa ikdienas. Pārāk bieži sodi bojā attiecības starp suni un saimnieku, var padarīt suni nervozu vai bailīgu, radīt tam nepatiku pret apmācību. Ir taču daudz patīkamāk, ja suns savam saimniekam pakļaujas uz abpusējās sadarbības pamata, nevis izpilda kādu komandu tikai aiz bailēm, lai netiktu sodīts. Tāpat der atcerēties, ka sodam jāseko nepareizās darbības laikā vai uzreiz pēc tās. Sodam jābūt īsam un lietišķam (savstarpējās attiecībās suņi viens otru "soda" vai nu ar rūkšanu (brīdinot) vai ar nelielu kampienu, vai otra suņa nogāšanu augšpēdus – ar to arī sods ir beidzies), piemēram – komanda Fū! vai Nedrīkst! + viegls rāviens aiz pavadas. Tūlīt pēc tā jāseko komandai, kas virzītu suni uz pareizu rīcību.

Sods nelīdzēs, ja dzīvnieks nesaprot, par ko tiek sodīts – ja, piemēram, saimnieks notikušo atklāj krietni vēlāk (saimnieka prombūtnes laikā izvandīta miskaste, sagrauzti apavi, piečurātas iekštelpas u. c.). Sods nepalīdzēs novērst nevēlamu uzvedību, kuras cēlonis ir bailes vai stress, sods tikai to vairos. Tāpat sods nepalīdzēs sunim atturēties no iedzimtām vai ar izdzīvošanu saistītām darbībām (vairošanās, barības meklēšana, medību instinkts). Un pats būtiskākais, ko der ielāgot – sods nevar aizstāt apmācību!

Kāpēc sunim jāiet skolā?

Apmācība ir nepieciešama jebkuram sunim – neatkarīgi no šķirnes, lieluma vai vecuma. Visieteicamākais, protams, būtu  sākt apmācīt suni jau kopš pirmās dienas, kad tas ieradies jūsu ģimenē. Sākumā gan kucēnam jāapgūst nevis paklausības komandas, bet gan turpmākajai dzīvei nepieciešamās prasmes ko drīkst un ko nedrīkst, kur jānokārtojas utt.

Daudzi uzskata, ka taksis jau tāds klēpja sunītis vien ir, kas arī izaugot mierīgi gulēs uz dīvāna... Tā nu kucēns aug, bet līdz ar viņu "aug" arī uzvedības problēmas. Suņa uzvedība un izturēšanās sāk palikt aizvien neciešamāka, suns kļūst aizvien grūtāk kontrolējams. Un jau pēc pāris mēnešiem suņa saimnieki jau sāk krist izmisumā un rakstīt palīgā saucienus internetā – ko lai ar to suni tagad iesāk?!

Taču nekas tamlīdzīgs netiek novērots, ja kucēns jau laikus tiek radināts nokārtoties ārā, iet pie pavadas, kontaktējas ar citiem cilvēkiem un suņiem jeb, citiem vārdiem sakot – tiek audzināts un socializēts atbilstoši vecumam.

Bieži vien suņa saimniekiem pietrūkst zināšanas (daudziem tas ir pirmais suns). Nav informācijas par to, kā pareizi no suņa panākt vēlamo rezultātu – bez kliegšanas un suņa fiziskas iespaidošanas, bet gan ar pozitīvo apmācību. Un, ja saimniekam pietrūkst zināšanas, tad tās var iegūt, dodoties uz suņu skolu pie profesionāla kinologa, kas patiesībā apmāca saimnieku, kā ar suni pareizi apieties un panākt no suņa vēlamo rezultātu.

Ļoti pozitīvi ir tas, ka suņu skolā apmācība notiek grupās – līdz ar to suns iemācās saimnieka dotās komandas pildīt arī sev neierastā vidē – citu cilvēku un suņu sabiedrībā, iemācās koncentrēties.

Der atcerēties, ka suņa apmācību nekad nav par vēlu uzsākt (arī, ja suns jau ir pieaudzis). Protams, jo agrāk tas notiek, jo labāki rezultāti. Kas attiecas uz kucēniem nodarbības grupās vislabāk sākt apmeklēt no 45 mēnešu vecuma.

Latvijas kinoloģiskajā federācijā (LKF) darbojas profesionāli instruktori kinologi, kas piedāvā gan individuālās, gan grupu nodarbības.

Everita Pāne


    © Takšu portāls, Anno 2009