Socializācijas nozīme

Suņa dzīves pirmie mēneši zināmā mērā ir vissvarīgākais viņa dzīves posms. Tam, ko piedzīvo augošs kucēns, ir galvenā nozīmē viņa uzvedībai nākotnē, nosakot arī kvalitāti saiknei ar cilvēkiem un vidi, kā arī mācīšanās un pielāgošanās spēju. Šis posms tiek saukts arī par "socializācijas logu". Tāpēc ļoti svarīgi, lai šajā laikā kucēns sastaptos ar pēc iespējas vairāk un dažādām situācijām, ar kādām var nākties sastapties turpmākajā dzīvē.

Kontaktam ar cilvēku vajadzētu sākties jau no pirmajām kucēna dzīves dienām, lai vēlāk pielāgošanās dažādām situācijām noritētu bez problēmām. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai šāda pieredze kucēnam būtu pieejama jau tad, kad tas atrodas pie audzētāja. Audzētāja pienākums ir šajā periodā nodrošināt kucēnam atbilstošu, drošu un interesantu vidi, kas stimulē kucēna maņu attīstību (dažādas virsmas, skaņas, rotaļlietas).

Suņa primārais, svarīgākais socializācijas periods beidzas 4–4,5 mēnešu vecumā. Līdz šim laikam speciālisti iesaka kucēnu iepazīstināt ar visdažādākajām lietām, priekšmetiem, kā arī dažādām sadzīviskām situācijām:

  • Staigāt pa dažādām virsmām – paklājs, linolejs, koks, flīzes, betons, zeme, smiltis, bruģis, slapja virsma utt.
  • Rotaļāties ar dažādiem priekšmetiem – cietām, mīkstām, lielām, mazām, pīkstošām rotaļlietām, kā arī bez pretošanās un agresijas atdot tās saimniekam.
  • Būt dažādās vietās – pagalmā, parkā, ciemos, mežā, pie atklātām ūdens tilpnēm, braukt automašīnā, sabiedriskajā transportā, pabūt liftā, pagrabā, veterinārajā klīnikā.
  • Iepazīt dažāda vecuma un dzimuma cilvēkus – bērnus, sievietes, vīriešus, pensionārus, cilvēkus invalīdu ratiņos vai ar kruķiem, velosipēdistus, cilvēkus ar brillēm, dažādi apģērbtus.
  • Dzirdēt dažādas skaņas – zvans pie durvīm, telefona signāls, automašīnas, sadzīves priekšmetu (putekļu sūcējs, tējkanna, fēns) trokšņi, citu dzīvnieku izdotās skaņas.
  • Satikt citus dzīvniekus – suņus (dažāda izmēra, dzimuma un vecuma), kaķus, mājputnus un mājlopus.
  • Ļaut ar sevi manipulēt – paņemt klēpī, apskatīt sakodienu, apgriezt nagus, iztīrīt ausis, nolikt guļus uz sāniem.
  • Vairākas reizes palikt vienam mājās (sākot no pāris minūtēm līdz pat stundai).

Tiklīdz kucēns saņēmis visas nepieciešamās potes un to drīkst sākt vest ārā – uzreiz jāsāk ne tikai suņa radināšana nokārtoties ārā, bet arī socializēšana jeb iepazīstināšana ar visu jauno un nezināmo, kas sagaida ārpus mājas pagalma.

Suns un citi cilvēki

Ne katrā pastaigu reizē, bet vismaz pāris reizes nedēļā ieteicams kucēnu vest pastaigāties uz sabiedriskām vietām, kur apgrozās pēc iespējas vairāk cilvēku – tā viņš pieradīs pie fakta, ka apkārtējie cilvēki viņu neapdraud, ka viņam nav no kā baidīties, rejot vai izrādot agresiju. Suns pieradīs arī pie dažādiem trokšņiem, garām braucošām automašīnām u. c.

Kucēnam augot, ļoti svarīgi ne vien atrasties sabiedriskās vietās, bet arī kontaktēties ar citiem cilvēkiem, ne tikai saimnieku. Tāpēc – no tā nevajag izvairīties, ja kāds uz ielas pienāk jums klāt un vēlas kucēnu paglaudīt. Tāpat vēlams, lai suņa augšanas periodā arī pie jums mājās regulāri ciemojas dažādi cilvēki un kontaktējas ar jūsu kucēnu. Kucēnu, savukārt, šajos brīžos jāmāca, kā pareizi uzvesties, kad mājās ieradušies ciemiņi – nedrīkst ļaut kļūt pārlieku uzbāzīgam, līst ciemiņa šķīvī vai grauzt atnācēja kurpes.

 

Suns un bērni

Daudzkārt ir dzirdēta frāze tieši no mazo suņu īpašniekiem: "Mūsu suns nesaprotas ar maziem bērniem..." Respektīvi – rūc, rāda zobus, baidās, izvairās utt. Bet patiesībā – viss ir atkarīgs no audzināšanas jeb šajā gadījumā socializācijas jau kucēna vecumā.

Ja arī jums pašiem dotajā brīdī mājās nav mazu bērnu, vēlams noorganizēt kucēnam satikšanos ar radu, draugu vai kaimiņu bērniem. Šajā gadījumā gan paši bērni vairāk jāizglīto, ka kucēnu nevar staipīt, raut aiz astes, ausīm, vai kā citādi darīt tam pāri. Savukārt kucēns jākontrolē – lai tas bērnam nelektu virsū, spēlējoties – nekostu rokās vai kājās, neplēstu apģērbu utt. Taču pats svarīgākais – lai jau pirmajā tikšanās reizē ar bērnu kucēns nepārbīstas, ja, piemēram, bērns strauji tuvojas, skaļi bļauj vai tamlīdzīgi. Vislabāk – turiet kucēnu rokās, apsēdieties uz zemes un ļaujiet bērnam pienākt klāt un paglaudīt. Ja kucēns nebaidās, ir draudzīgs un atsaucīgs, nolieciet viņu zemē un ļaujiet, lai tas pieiet pie bērna – apostīt un iepazīties. Nepaies ilgs laiks, kad abi kopā jau skries un spēlēsies!

Jebkurā gadījumā – nekad neatstājiet suni kopā ar bērnu bez pieskatīšanas! Bērns var negribot – pavisam netīšām kucēnu savainot – uzkāpt uz kājiņas vai uzskriet virsū – un, ja kucēns jau bērnībā pārbīsies vai gūs kādu traumu, viņam tas var palikt atmiņā – un vēlāk ar bērniem kontaktēsies nelabprāt.

Kad ģimenē ienāk zīdainis, sunim jāļauj aprast ar jauno situāciju. Nav nepieciešams no dzemdību nama mājās pārvesto bērniņu uzreiz dot sunim apostīt vai kā citādi uzbāzties. Šai saskarsmei sākumā jābūt pavisam neuzbāzīgai, mierīgai un pakāpeniskai. Galvenais – neatstumt vai neizolēt suni pēc bērniņa parādīšanās, tas bieži vien noved pie tā, ka suns kļūst greizsirdīgs. (Vairāk info rakstā "Kā saradināt suni ar jaundzimušo".)

Grūtāk ir ar pieaugušu suni, kas nav iepriekš ar bērniem kontaktējies un pēkšņi gadās būt vietā, kur šis kontakts ir neizbēgams. Arī šajā gadījumā būtu jāsāk ar to, ka sākumā jāpastāsta bērnam, kā ar suni pareizi apieties, ka nedrīkst skaļi klaigāt, izdarīt straujas kustības un darīt sunītim sāpīgi, kā arī līst suņa ēdiena traukā vai ņemt nost iemīļoto rotaļlietu. Šim procesam jānotiek tikai un vienīgi pieaugušo uzraudzībā! Jo jūsu klātbūtnē suns gaidīs reakciju tieši no jums, ja tam tiks darīts pāri, taču, palicis viens kopā ar bērnu, suns pieņems "lēmumu" pats un (neatkarīgi no suņa šķirnes) var likt lietā zobus.

Suns un citi dzīvnieki

Ir divas izplatītākās problēmas saskarsmē ar citiem dzīvniekiem – vai nu suns ir agresīvs, vai arī gluži pretēji – pārlieku bailīgs. Arī šajā gadījumā vainojams socializācijas trūkums. Ja suns pirmajos dzīves mēnešos tikpat kā nav kontaktējies ar citiem sugas brāļiem, tad bieži vien vērojama kāda no iepriekš minētājām uzvedības izpausmēm.

Svarīgi suni saradināt ne tikai ar citiem suņiem, bet arī ar kaķiem, mājputniem un mājlopiem, lai suns, aizbraucot uz laukiem, pret tiem nebūtu agresīvs un viņus neapdraudētu.

Agresiju un bailes var izraisīt arī kāda bērnībā gūta trauma – piemēram, kucēnu ir pārbiedējis kāds par viņu lielāks suns, līdz ar to, sunim pieaugot, ir nelāgas atmiņas par šo atgadījumu un vienīgais veids, kā sevi aizstāvēt, viņaprāt, ir agresija vai arī – gluži pretēji – baiļu reakcija – absolūta nevēlēšanās kontaktēties.

Šādā gadījumā var mēģināt sarunāt kādu pastaigu biedru ar labi socializētu, miermīlīgu suni, kas varētu jums pievienoties katrā pastaigā, lai pavisam neuzbāzīgi ietu līdzās pa ierasto pastaigu maršrutu. Savu suni turiet pie pavadas drošā attālumā, lai tas nemēģinātu otram sunim uzbrukt (ja ir agresīvs), bet, ja bailīgs – liktu saprast, ka otrs suns nemaz nav bīstams un neko ļaunu jūsu sunim nenodarīs.

Tāpat ieteicams doties socializēties uz speciāli suņiem domātajām apmācības nodarbībām grupā jeb "suņu skolu", lai suns saprastu, ka apkārt esošie suņi ir adekvāti un viņu neapdraud, tāpēc nav iemesla baidīties vai kādam uzbrukt.

Everita Pāne


    © Takšu portāls, Anno 2009